Brauciet, skatieties, vērtējiet!
Saruna ar Daugavpils teātra saimniecisko direktori Ritu Strodi.
Daugavpils teātra uzplaukumam pēdējā laikā ļoti palīdzējis apstāklis, ka par teātra saimniecisko direktori kļuvusi Rita Strode, organizatoriskajā un administratīvajā darbā ļoti pieredzējis un zinošs cilvēks. Viņas enerģiskā un profesionālā darbība vieš cerības, ka Daugavpils teātris ne tikai atkopsies no finansiālās krīzes un pārvarēs iepriekšējo gadu grūtības, bet kļūs par nozīmīgu un savdabīgu skatuves mākslas iestādi.
Intervijas sākumā Rita Strode ir priecīgi satraukta. Viņa tikko ieradusies no apspriedes, kurā izdevies dabūt nelielu finansējumu. „3000 latu ir mūsu”, viņa paziņo Oļegam Šapošņikovam. „Varēsim iegādāties skatuves kostīmus nākošajam jauniestudējumam. Tas būs Šekspīra „Sapnis vasaras naktī” latgaliešu valodā. Tāds neliels eksperiments. Tulkosim Šekspīru latgaliski. Redzēsim kas tur iznāks,” viņa piebilst.
Silvija Geikina: Jūs uzskatāt, ka režisors Oļegs Šapošņikovs teātrim ir labs un vērtīgs atradums?
Rita Strode: Jā, noteikti. Viņš ir talantīgs, un es viņam labprāt palīdzēšu visos viņa projektos. Sākumā kolektīvs gan izturējās ļoti piesardzīgi. Viņš gandrīz pusgadu nostrādāja pie iepriekšējās vadības. Teātris strādāja pa vecam un domāja, ka naudiņa nokritīs no zila gaisa. Repertuārs bija viduvējs, iestudējumu ļoti maz. Cerēt, ka valsts vai pašvaldība tevi uzturēs, ir liela muļķība. Bet Oļega vīzija par Daugavpils teātra turpmāko attīstību sākumā netika pieņemta, bija liela pretestība. Tomēr pamazām viņš sāka ieviest savus projektus un savu domāšanas veidu. Bija pretestība arī no aktieriem, bet, kad viņš sāka strādāt pie Paula mūzikla, tad aktieri sāka saskatīt viņā ļoti interesantu režisoru un viedoklis pamainījās. Pirms trim, četriem mēnešiem daudzi aktieri bija skeptiski noskaņoti. Visvairāk mani uztrauca, ka sadalījās nevis krievi un latvieši, bet vecie un jaunie. Bet tie vecie ir talantīgi, viņi ir labi, bet kaprīzi, kā jau visi grandi, arī mūsu mazajā teātrī. Bet tad, kad aktieriem tiek piedāvāts nopietns interesants darbs, tad viss ir kārtībā. Mums vairs nav klaču, jo nav kad, nav laika.
S.G.: Kāds teātris Daugavpilī būtu dzīvotspējīgs?
R.S.: Pats svarīgākais, lai mēs varētu šeit spēlēt trijās, četrās valodās: latviešu, latgaliešu, krievu un poļu valodā. Daugavpilī poļu ir tikpat daudz, cik latviešu. Latgales reģionā ir ļoti liela poļu diaspora. Rēzeknē, Daugavpilī ir poļu skolas. Krāslavā ir svētdienas poļu skola, daudzi runā poliski, baznīcās dievkalpojumi notiek poļu valodā. Poļu nācija ir ļoti liela, kultūra savdabīga un dramaturģija arī. Šogad laikam mēs paņemsim štatā divas meitenes, kas absolvēja poļu skolu un tagad absolvēs universitāti. Ļoti labas aktrises, vēl viens puisis - Dima, kurš arī poliski runā. Domāju, ka tādu izaicinājumu mēs ar laiku varēsim atļauties. Tikai multivalodisks teātris varētu pastāvēt Daugavpilī.
Otrkārt, mums jāsaprot, ka latgaliski runā tikai Latgalē un tagad ir latgaliešu valodas un kultūras atmoda. Vairāk nav tā, kā agrāk, kad braucām līdz Jēkabpilij un runājām latgaliski, bet pēc Jēkabpils latviski. Es pati tāda biju. Tagad neviens nekaunas no latgaliešu valodas, visi lepojas. Tas, ka mēs sākām iestudēt izrādes latgaliski, tā ir ļoti liela kultūrvēsturiska bagātība. Gandrīz visi mūsu aktieri runā latgaliski, un pat Alda Krastiņa, kura nav latgaliete, - kā viņa nospēlēja „Klepernīku pogosta zvaigzni” latgaliski, kā viņa iemācījās! Var just, ka viņai tas ļoti patīk. Ar to mēs varam būt interesanti ne tikai latviski runājošai publikai, bet arī krieviski runājošiem. Latgaliešu kultūra ir pētīta, latgaliskais kultūrslānis pastāv. Teātrim ir sava misija to saglabāt.
Treškārt, nezinu, kā Oļegs domā, bet es uzskatu, ka var būt arī eksperimentālās izrādes. Var būt inovatīvas, tomēr jāklausās, ko saka skatītājs. Manuprāt, šobrīd ir tik smaga dzīve, problemātiskas izrādes pie mūsu tagadējās dzīves nebūs ilgtspējīgas. Vajag iestudēt klasiku. Mums ir Moljēra „Tartifs”. Sākumā baiļojāmies par publiku, bet iet ļoti labi. Tagad Emīla Zolā „Dāmu paradīze”, arī klasika. Tas ir mūzikls, bet sižets ir Emīla Zolā. Nācām pie slēdziena, ka 19. gs. problēmas ir tādas pašas kā šobrīd. Izrāde ir koša, dinamiska, muzikāla, ar Raimonda Paula mūziku, un cilvēki labprāt nāk un skatās. Arī „Līnis murdā” ir klasika, bet tā ir tik mūsdienīga. Arī šis iestudējums ir košs, gaumīgs. Aktieri runā pareizi, un pēdējā rindā var dzirdēt. Skatītāji redz, ka aktieri cenšas izprast tā laika problēmas. „Rozes vaigu galos”- monoizrāde, biļetes izpārdotas vienmēr. Tur var gan izraudāties, gan izsmieties un, aizejot no teātra padomāt: jā, tas ir par mani. Ja mēs trupināsim tā, es domāju, ka par mūsu teātri runās, ka atgriezīsies, kā es saku, Pētera Krilova laiki, kad tikko uzsāka strādāt pirmais teātra kursa izlaidums gan krievu, gan latviešu trupās un tika iestudētas ļoti interesantas izrādes. Aktieri bija strādāt griboši. Bija ļoti daudz inovāciju. Tad tas viss kaut kā aizgāja, tagad ir mūsu atdzimšanas otrs vilnis, un man ir tāda nojauta, ka būs labi
S.G.: Kāds ir Jūsu viedoklis par tiem, kā Jūs sakāt, Pētera Krilova laikiem? Kas tur notika, kāpēc Pēteris Krilovs un aktieri aizgāja?
R.S.: Vislielākā vaina bija tā, ka aktieru kurss, arī Pēteris Krilovs, nesadzirdēja, nesaredzēja pilsētas vadības ieinteresētību. Diemžēl, man tas ir jākonstatē. Var jau teikt, ka skatītāju nebija tik, cik vajag utt. Bet mana stingra pārliecība ir tāda, lai skatītājs ietu uz teātri, tad tā telpām jābūt remontētām, krēsliem jābūt ērtiem. Zirnekļu tīkli nedrīkst būt pa stūriem, un direkcijai jābūt ļoti aktīvai. Tā visa pietrūka. Jauniešus uzrunāja Rīga. Viņi nejutās šeit vajadzīgi. Bet es nenožēloju, es viņus visus pazinu, toreiz piedalījos arī uzņemšanas komisijā. Man jau toreiz bija tāda priekšnojauta, ka daži no viņiem ir tik talantīgi, ka Daugavpils viņiem būs par šauru. Un turēt viņus tikai tāpēc, ka viņi šeit ir vajadzīgi, nebūtu pareizi. Jebkurā valstī galvaspilsēta ir iespēju pilsēta. Es priecājos, ka viņi ir gan Dailē, gan Nacionālajā, gan pie Alvja Hermaņa. Es ceru, ka varbūt pienāks laiks un kāds no viņiem arī atgriezīsies mājās. Mums būs interesanti piedāvājumi, viņi varbūt sajutīs tādu „senču aicinājumu”. Es par viņiem priecājos. Daudz kas atkarīgs no režisora, no materiāla. Domāju, ka laikam tas bija tā lemts. Es tajā laikā nestrādāju domē, mums bija valdības maiņa, es strādāju citā vietā. Bet pie manis nāca aktieri, prasīja padomu. Diemžēl es neko nevarēju izdarīt, jo pati biju tādā kā izsūtījumā. Bet man ļoti sāpēja, jo es redzēju, ka viss pagalam, ka praktiski paliek tikai krievu kurss un viena Maija Korkliša no latviešiem. Kad es pēc gada atgriezos domē, uzrunāju Valentīnu Maculēviču, un tad arī kārtējo reizi uzņēmām aktieru kursu Universitātē. Toreiz pašvaldība atmaksāja apmācības, 40 000 latu. Tad mums parādījās atkal nākamais latviešu kurss, tad tā lieta aizgāja. Maculēviča laikā arī bija veiksmes un neveiksmes, bet viņš bija profesionāls cilvēks.
S.G.: Kas bija iniciators teātra remontam? Vai valsts?
R.S.: Nē, tā nebija valsts. Nedaudz gribu paslavēt sevi. Es biju pilsētas mērs. Protams, visi svarīgākie pilsētas pasākumi notika teātrī. Es nevarēju izturēt, ka teātris bija tik nolaists. No pilsētas budžeta mēs izremontējām zāli. Tas mums izmaksāja apmēram miljons latu. Mūsu mērķis bija renovēt teātri sākotnējā izskatā. Mums tas izdevās. Nolēmām arī, ka nopirksim labus krēslus, vedām no Itālijas. Ja teātra vadība toreiz būtu aktīvāka, būtu izremontējuši arī administrācijas telpas. Es toreiz nebiju klāt, man nebija laika, domāju, ka teātra vadība to nokārtos. Kad es pirms četriem mēnešiem atnācu, man palika mute vaļā, biju šausmīgi dusmīga. Jo, kad mēs remontējām zāli, mums bija nauda, un kādus 30 000 latu pilsētas budžets vēl varēja atļauties, lai izremontētu visu. Bet ko darīt? Man priekšā būs darbs.
S.G.: Teātrim ir paveicies, ka Jūs esat šeit un darbojaties.
R.S.: Tā ir mana sirds lieta. Es varēju arī kaut kur citur strādāt, man bija piedāvājumi, bet man sirds sāpēja par teātri. Es arī nebiju visai pārliecināta par Oļegu, domāju varbūt viņam palīdzēšu. Mūsu pirmā tikšanās reize bija tāda savdabīga. Viņš negribēja ticēt, ka es, kas kādreiz strādāju par mēru, piekritīšu strādāt par saimniecības daļas vadītāju. Es viņam teicu, ka neesmu tas cilvēks, kas nēsātu kroni. Man reklāma nav vajadzīga, bet es gribu teātrim palīdzēt. Galu galā es varu beidzot pastrādāt tur, kur man patīk, ne tur, kur liek, nevis politiskajā teātrī, bet tur, kur es gūstu baudu, redzot, kā top māksla.
S.G.: Kā Jūs atbildētu tiem, kuri saka, ka Daugavpils nav teātra pilsēta, tur jau nekas nevar iznākt?
R.S.: Pirmkārt, es šiem cilvēkiem pateiktu: brauciet, paskatieties un tad vēstījiet. Diemžēl par Daugavpili izveidojies tāds mīts, ka tur jau nekā nav. Bet, kad cilvēki atbrauc uz šejieni, viņi saprot, ka Daugavpils vienmēr ir bijusi pierobežas pilsēta, no laika gala multikulturāla, multinacionāla. Šeit ir tādas pērles, kādu nav nekur Latvijā, un tās ir jāsaglabā. Viena no tām ir mūsu teātris, gribi vai negribi -visvecākais Latvijā. Gribētu cilvēkiem lūgt būt adekvātiem un godīgiem un izvērtēt pašiem. Latgale un daļa Vidzemes nekad neteiks, ka Daugavpils teātris nav vajadzīgs, jo mēs esam vienīgais profesionālais teātris, kurš var aizbraukt uz Viļāniem, uz Viļaku, Gulbeni, Alūksni, Aizkraukli. Tur arī dzīvo tikpat gudri, strādīgi, labi cilvēki. Viņi stāv kājās, aplaudē un vismaz stundu pēc izrādes kontaktējas ar aktieriem. Kā vakar Viļānos, aizvedām „Kleperniekus”, aktieri pēc izrādes stāvēja uz skatuves pusstundu, ar to vēl nebeidzās. Visi apraudājās, stāvā sajūsmā. Aktieriem ļoti svarīgi, ne tikai stāvot uz skatuves, just to pozitīvismu, ja viņiem pēc izrādes kāds saka: „Pasaklausīs, tu esi leidzeigs munai mammai!”, vai tamlīdzīgi. Man nekādas citas argumentācijas nevar būt, kā tikai: brauciet, skatieties un vērtējiet paši. Bet es gribu iemest akmentiņu arī mūsu pašu lauciņā. Mums arī iepriekš bija labas izrādes, bet mēs nepratām prezentēt, parādīt, izstāstīt, uzaicināt pie sevis. Kāpēc tas tā bija? Man grūti pateikt. Es esmu šerpa un saku: tāpēc, ka negribat strādāt. Iestudēja, trīs reizes nospēlēja, publika vairāk nenāk un neko darīt. Nē, tu brauc, tu stāsti par sevi, uzaicini kritiķus. Viņi atbrauks, tevi novērtēs. Kaut kur arī mēs esam vainīgi pie tā. Centīsimies laboties.
Mēs tagad daudz runājam par patriotismu, par valodu, u.t.t.. Bet mums uz latviešu izrādi „Pauks un Šmauks” atnāk krievu bērni. Viņi pirms izrādes bija tik skaļi, aktīvi. Baidījāmies, domājām, kas tagad būs – krievu bērni latviešu izrādē? Atvērās priekškars, pēc pāris minūtēm bija tāds klusums, ka mušu varēja dzirdēt. Viņiem viss bija skaidrs, visu saprata. Tādā veidā mēs arī mācām to patriotismu.
S.G.: Paldies par sarunu, vēlu veiksmi Jums un teātrim!
Rakstīt atsauksmi