Silenes dievnamā var iepazīt apbedīšanas tradīcijas Latgalē un Sēlijā
12.10.2023
AKTUĀLI
Silenes Vissvētās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīcā, kas šoruden nosvinēja savu 110. jubileju, izveidota neparasta ekspozīcija, kas ļauj iepazīt apbedīšanas tradīcijas Latgalē un Sēlijā. Šo ieceri šovasar īstenojusi biedrība “Silenes stariņi”, piesaistot Augšdaugavas novada pašvaldības piešķirto finansiālo atbalstu un Silenes Romas katoļu draudzes līdzfinansējumu projekta “Apbedīšanas tradīcijas Latgalē un Sēlijā” īstenošanai.
Silenes katoļu baznīca ir viens no vērtīgākajiem Latgales arhitektūras pieminekļiem un īsts Latvijas vēstures liecinieks. Jau iepriekš ar pašvaldības atbalstu biedrība īstenojusi vairākus projektus, izveidojot baznīcas telpās ekspozīciju ar dažādiem vērtīgiem garīgās dzīves priekšmetiem. Te atrodas senas grāmatas, kulta priekšmeti, medaljoni un relikvijas, kā arī priestera Miķeļa Kļaviņa un vietējā fotoamatiera Ignata Minkeviča fotogrāfiju arhīvs, kas ļauj ielūkoties gan Daugavpils, gan Silenes ciemata vēsturē. Biedrības vadītāja Sofija Mole, būdama pēc izglītības un arī dzīves aicinājuma vēsturniece, ir izpētījusi katra priekšmeta vēsturi un var pastāstīt daudz interesanta, piemēram, par kādu senu ziedojumu vākšanas urnu, kādu mūsdienās vairs nekur nevar sastapt. Viņa nodemonstrē, ka urnai ierīkota slēdzene, lai vāku nevar jebkurš atvērt un izņemt saziedoto naudu.
Baznīcā glabājas daudz vērtīgu dokumentu, gan dzimšanas, gan laulības un miršanas apliecinājumi, no kuriem var uzzināt daudz interesanta par apkārtnes ļaudīm. “Latvijas laikā ļoti daudzi līgavaiņi bija jaunāki par līgavām. Līgavainim laulības reģistrā bija rakstīts, ka viņš bija strādnieks, bet līgavai – saimniecības īpašnieks. Viņa varēja sev paņemt jaunu vīru tāpēc, ka viņam nebija īpašuma, bet viņai bija, bet pēc kara līgavainis varēja būt divreiz vecāks par līgavu,” stāsta SofijaMole. Kādā miršanas dokumentā ierakstīta sieviete, kas nomirusi 115 gadu vecumā.
Dievnams var lepoties ar bagātīgu liturģisko apģērbu kolekciju. Daži tērpi ir ļoti vērtīgs jūgenstila kultūrmantojums. Sofija nodemonstrē apaļas pogas uz mācītāja melnās sutanas un atklāj, ka tās veidotas, iešujot audumā ķiršu kauliņus, jo senāk rūpnieciski ražotas pogas nebija pieejamas.
Šī ekspozīcija izraisīja ļoti lielu interesi un tika iekļauta Augšdaugavas novada tūrisma objektu sarakstā. Turpinot iesākto, biedrība kopā ar baznīcas priesteri Vjačeslavu Rosļaku nolēma izveidot baznīcas otrajā stāvā īpašu ekspozīciju, kas ļautu apmeklētājiem iepazīt apbedīšanas tradīcijas Latgalē un Sēlijā.
Šīs ieceres īstenošanai šogad saņemts atbalsts no novada pašvaldības 310 eiro apmērā. Telpā izvietoti 12 stendi ar informāciju par apbedīšanas tradīcijām, svečturi un citi kulta priekšmeti, kas senāk izmantoti bērēs. Viens no centrālajiem apskates objektiem ir instalācija, veltīta Visu svēto piemiņas dienai, kādu agrāk uzstādīja baznīcās, suminot visus aizgājējus. Katafalks ar zārka imitāciju šurp atvests no Grīvas Romas katoļu baznīcas, kas to saglabājusi, lai arī mūsdienās dievkalpojumos vairs neizmanto. Šo instalāciju rotā uzraksts poļu un latviešu valodā “Šodien man, rītu tev” kā atgādinājums, ka nekas nav mūžīgs.
Sofija Mole skaidro, ka šis zārks nav īsts, bet tikai imitācija, ko agrāk baznīcās izmantoja katru gadu 1. novembrī, pieminot mirušos. “Cik zinu, tagad to vairs neizmanto, varbūt kaut kur Eiropā saglabājusies šāda tradīcija, bet Latvijā katoļu baznīca no tās aizgāja. Es jau gadus desmit neesmu redzējusi tādu brīnumu, tāpēc arī nav saglabājies mūsu Silenē tāds zārks. Tagad 1. novembrī ir melns paklājiņš, svečturi ar svecēm un viss, tā ir kā piemiņas vieta, kur lūgties par mirušiem,” stāsta biedrības vadītāja.
Sofija Mole apkopojusi informāciju par dažādu tautu bēru tradīcijām. Piemēram, latvieši bērēm gatavojušies savlaicīgi un jau dzīves laikā pagatavoja sev zārku, ko turēja bēniņos, turklāt lietderīgi izmantoja, uzglabājot tajā graudus nākamā gada ražai. Bērēs bija pieņemts uzklāt zārkam austu segu.
Musulmaņu bērēs piedalās tikai vīrieši, bet nelaiķi glabā bez zārka, ietītu līķautā. Ebreju bērēs nav paredzēti ziedi, toties var atnest kādu akmentiņu, ko uzlikt uz mirušā kapa, jo akmens simbolizē dzīves beigas. Luterāņiem apbedīšanas brīdī jāskan mūzikai, lai nevarētu dzirdēt, kā zeme atsitas pret zārku. Čigānu bērēs nav atļauts raudāt, jo cilvēks raud tikai piedzimstot, bet aiziet viegli, tāpēc čigānu bērēs dejo, dzied un līksmo vairāku dienu un pat nedēļu garumā.
“Bēres svinēja, tā noteikti bija svinēšana. Protams, mums tas ir bēdīgs mirklis, bet mirušais aiziet pie Dieva un viņam tie ir svētki, tāpēc nevajag ļoti raudāt, bet domāt, ka viņam tur būs labāk, teikt nomierinošus vārdus,” saka Sofija Mole.
Īstenojot projektu “Apbedīšanas tradīcijas Latgalē un Sēlijā”, biedrība vēlas pievērst vēsturnieku uzmanību garīgās kultūras pētīšanai Augšdaugavas novadā un veicināt iedzīvotāju izpratni par to, cik svarīgi ir pētīt un saglabāt šīs vērtības nākamajām paaudzēm. Iespējams, šī ir pirmā šāda ekspozīcija ja ne Latvijas, tad vismaz Latgales dievnamos noteikti.
Sofija Mole jau prāto, kādu projektu īstenot nākamo. Baznīcā glabājas seni procesijas sveču lukturi, kas pagatavoti no vienkārša skārda un koši izkrāsoti. Lai gan tiem, iespējams, nav lielas kultūrvēsturiskas vērtības, tomēr Sofija uzskata, ka tas ir tautas daiļamatniecības mantojums, jo senāk šos lukturus darinājusi paši draudzes locekļi no pieejamiem materiāliem. Viņa domā, ka varētu restaurēt arī šos lukturus un saglabāt baznīcā kā laikmeta liecību.
***
Atgādinām, ka ik gadu līdz 1. aprīlim biedrības, nodibinājumi un reliģiskās organizācijas var pieteikties pašvaldības finansējumam un īstenot savas ieceres.
