Istabā audzēto paparžu klāsts ir daudzveidīgs, tomēr vispieprasītākie ir nefrolēpju (Nephrolepis) ģints augi. Un it īpaši pacilās nefrolēpes (N. exaltata) daudzās šķirnes, kuras samērā labi spēj pielāgoties telpu sausajam gaisam.
No viktoriāņu laikmeta līdz mūsdienām
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Patīk pat telpaugu noliedzējiem
Statistikas dati rāda, ka puķu zemē Holandē katra trešā pārdotā paparde ir nefrolēpe, sākot ar miniatūrajām formām, kurām auga diametrs nepārsniedz 15–20 centimetrus, līdz aptuveni 1,5 metrus garlapainām nefrolēpēm. Taču visbiežāk nopērkamas ir vidēja lieluma papardes, kas ir ātri izaudzējamas un viegli transportējamas.
Vienā vārdā ir grūti pateikt, kāpēc nefrolēpes ir tik iecienītas telpās – bagātīgā lapu daudzuma dēļ vai to sulīgā zaļuma dēļ, vai lapu dažādības dēļ, vai vēl kāda cita iemesla dēļ. Pat tie, kas neizjūt nepieciešamību pēc telpaugiem vai ir pret tiem skeptiski noskaņoti, uz jautājumu: varbūt tomēr kādu? – atbild: nu, papardi jau varētu...
Nefrolēpju ģintī ir aptuveni 30 sugas. Bez pacilās nefrolēpes telpās vēl audzē sirdslapu nefrolēpi (N. cordifolia) un tās šķirni "Plumosa", retāk – divzāģzobaino nefrolēpi (N. biserrata), kurai lapas izaug 1 metra garumā.
Sirdslapu nefrolēpe ir ar stingrām, tumši zaļām un diezgan cietām lapām, izturīga audzēšanai vēsās telpās no +10 līdz +14 °C temperatūrā.
Savukārt "Plumosa" neaugs vēsumā, tai, tāpat kā divzāģzobainajai nefrolēpei, vajadzīgs siltums ap +18 °C. Arī pacilās nefrolēpes šķirnes vislabāk jutīsies siltās telpās – no +18 līdz +22 °C un vairāk.
Šķirne "Rooseveltii" ir ar lielām lapām, kur katra mazā lapiņa ir viļņaina. Arī šķirne "Maassii" ir ar viļņainām lapiņām, tikai viss augs ir ļoti kompakts. Tāpat kompakta forma ir "Schottii", tikai šai nefrolēpei lapu maliņas ir ieritinātas.
Taču tikpat daudz šķirņu ir ar izteikti kruzuļotām lapām, piemēram, "Fluffy Ruffles" katra lapiņa ir divkārt šķelta, "Whitmanii" – trīskārt, bet "Smithii" – četrkārt. Ar sprogainām lapām ir "Rooseveltii Plumosa", ar velvētām – "Teddy Junior" un daudz daudz citu šķirņu.
Grib eksponēties
Nefrolēpes izskata dēļ tiek dēvētas arī par zobenpapardēm un sprogpapardēm, bet visbiežāk – par istabas papardēm. Nefrolēpes nosaukums cēlies no vārdiem nephros – niere un lepis – zvīņa. Savvaļā tās izplatītas tropu mežos Vidusamerikā, Austrālijā un Jaunzēlandē. Savā dzimtenē nefrolēpes aug kā epifīti, tikai uz zemes, līdz ar to telpās nefrolēpes var stādīt uz mākslīgi veidota epifītkoka, kā arī audzēt dažāda materiāla traukos.
Nefrolēpēm ir īsi un vertikāli sakneņi, tādēļ augiem labāk izvēlēties platus, lēzenus un zemus podus gan sakņu sistēmas dēļ, gan daudzo lapu dēļ, lai tās platas virsmas podā varētu brīvi izvietoties un graciozi pārkarāties pāri trauka malām. Šaurā un augstā podā lapas būs saspiestas, tāpēc tās, kurām biezoknī pietrūks gaismas, nokaltīs, bet, ja telpā būs pārāk vēss un mitrs, nopūs.
Nefrolēpēm uz sakneņa veidojas bezlapaini, zvīņaini virszemes dzinumi – stīgas. Ja tās saskaras ar augsni, izaug jaunas papardītes. Saskarsme ar zemi nefrolēpēm iespējama tad, ja papardes sastādītas dobēs, piemēram, ziemasdārzā. Parasti podā augot, nefrolēpēm stīgas nokarājas uz leju. Tās ir sava veida nefrolēpju orgāni, kuri palīdz elpot, uzņemt mitrumu no gaisa utt. Dzīvās stīgas papardēm nedrīkst nogriezt, bet ar nedzīvām, sakaltušām tas ir jādara. Ja nu stīgas tomēr traucē vai tās nepatīk, tad tās var apvīt ap papardes sakņu kamolu un iestādīt nedaudz lielākā podā. Efekts būs ātri ieraugāms – paparde sakuplos vēl vairāk, jo no augsnē iegremdētām stīgām augs jaunstādi.
Ziema – grūts periods
Nefrolēpes aug skābā lapu un velēnu trūdzemē, taču veikalos visbiežāk tās nopērkamas, stādītas kūdras substrātā, kurš ir ļoti viegls. Abas augsnes ir vienlīdz labas, vienīgi kūdras substrātā augošos augus jāpamēslo biežāk – reizi nedēļā, turpretim lapu un velēnu trūdzemē augošās nefrolēpes var mēslot reizi mēnesī ar 0,2 % barības šķīdumu.
Nefrolēpes ir neizturīgas gan pret iekaltēšanu, gan pārliešanu. Tās vēlas vienmērīgu mitrumu, vienīgi vēsā telpā nefrolēpes var turēt nedaudz sausākas. Papardes laista ar mīkstu ūdeni, bieži laistot ar kaļķainu, cietu ūdeni, var mainīties augsnes reakcija. Ļoti siltās telpās nefrolēpes ieteicams miglot ar ūdeni. Obligāti tas jādara, kad telpās sākas apkuras sezona.
Istabas papardes necieš tiešos saules starus un neaug arī ļoti lielā ēnā (lapas izstīdz, dzeltē un birst). Vispiemērotākā papardēm ir gaiša vai nedaudz noēnota vieta.
Divgadīgām, trīsgadīgām un daudzgadīgām papardēm lapas noveco – dzeltē un birst. Šo dabisko procesu nedrīkst jaukt ar augu audzēšanas nepilnībām – gaismas trūkumu, pārāk sausu gaisu, lieku slapjumu, iekaltēšanu, mēslojuma trūkumu, kaitēkļu savairošanos utt. Tad arī brūnē, dzeltē un birst lapas. Nefrolēpēm visgrūtākais ir ziemas periods, kad gaismas maz un telpas ir pārāk siltas.
Parasti nefrolēpes pavairo ar cera dalīšanu pavasarī, tādējādi uzreiz iegūstot lielu augu. Līdz lielam augam brīdis jāgaida, ja pavairo ar stīgām, un vēl ilgāks laiks paiet, ja nefrolēpes pavairo ar sporām (izaug savdabīgas formas).
Papardes ļoti jāsargā no kaitēkļiem – bruņutīm, tīklērcēm, jo augi ir jutīgi pret insekticīdiem, kurus izmanto to apkarošanai. Ja, piemēram, pūkainās bruņutis nav laikus pamanītas un tās pamatīgi apsēdušas papardi, tad labāk augu izmest. Ja bruņutu ir ļoti maz, tās var nomazgāt ar 40% spirta šķīdumu, izmantojot mīkstu sarveida otiņu.
Nefrolēpes ir augi, kuriem nav izteikta miera perioda, – papardes aug visus 12 mēnešus gadā. Tomēr ziemā, kad gaismas maz, nefrolēpes nevajadzētu mēslot.
Tās var audzēt atsevišķos podos, bet var audzēt arī kopā ar tām līdzīgiem augiem, piemēram, ripsāļiem (Rhipsalis), bilbergijām (Billbergia), dendrobijām (Dendrobium), stanhopejām (Stanhopea) u.c.