kapnu-pilseta

Fantāzijas žanra grāmatas vienmēr vispirms asociē ar bērnu vai jauniešu auditoriju, un, tiesa, tās arī lielākoties tiek rakstītas šai vecuma grupai. Tomēr ik pa laikam arī līdz latviešu lasītājiem nonāk kāds darbs, kuru vairāk izbaudīs pieaugušie vai tādi cilvēki, kas negaida ierastos sižeta un tēlu ceļus. Tieši tāda ir izdevniecības „Prometejs” nupat izdotā „Kāpņu pilsēta”. Šis Roberta Džeksona Beneta romāns pārņems lasītājus savā varā, taču ne ierastajā veidā.

Vēl salīdzinoši nesen pa Bulikovas ielām staigāja tās dievi, taču arī Kontinenta dižākā pilsēta nu ir Saipūras pakļautībā, kas tos vispār aizliedz pieminēt. Reiz maģiskie laiki ir beigušies kopš Lielā kara, kura laikā saipūru varonis Kādžs nogalināja dievības, un līdz ar to sagrāva arī visu viņu radīto. Zibsnis aizslaucīja lielu daļu pilsētas, pārmainot kvartālus, sagraujot ēkas un atstājot kāpnes vedam nekurienē. Saipūra tagad valda pār Kontinentu un ir izsludinājusi Laicīgo lietu reglamentu, kas ir spēkā jau septiņdesmit piecus gadus un aizliedz piesaukt dievības, izmantot to simbolus vai jebkādi būt saskarē ar pagātnes brīnumiem. Šādā sarežģītā atmosfērā strādāja Dr. Efrems Pangjui un pētīja Kontinenta vēsturi un dievības, līdz kāds rīts Bulikovā uzausa jau ar saipūriešu profesora līķi.

Tagad pilsētā ierodas kultūras vēstniece Šara Tivani, kas nav tikai zemā ranga diplomāte, par kuru tiek uzdota. Šara kopā ar savu asistentu Sigrudu sāk Pangjui slepkavības izmeklēšanu, taču kas sākās kā viens uzdevums noved pie pavisam cita līmeņa mistērijas. Viss sāk norādīt uz to, ka brīnumi nemaz nav atstājuši šo dievišķo pilsētu…

Temps „Kāpņu pilsētā” pieaug pavisam lēnām. Šeit nevajag gaidīt lielu action jau pirmajās nodaļās un turpmāku notikumu birumu. Autors sistemātiski un visaptveroši vispirms iepazīstina ar Kontinenta kultūru un reliģiju, politiskajiem apsvērumiem – un tas ne mazākajā mērā nav tik garlaicīgi, kā varētu izklausīties. Indijas stila klātbūtne, pagātne ar dievībām, valodas un kultūras vide nudien liek lasīt ar baudu un domās arvien atgriezties pie šīs grāmatas. Aptuveni pusē sākās patiesie notikumi, un tad ir redzams, ka sākuma nosacītais lēnums nodrošina, ka lasītājs pārzina šo jauno pasauli un var attiecīgi reaģēt, kā tās iemītnieki.

Galvenā varone Šara uzreiz iekrita man sirdī, jo fantāzijās grāmatās tik bieži negadās lasīt trīsdesmitgadnieces skatpunktu. Viņas attiecību dinamika ar gubernatori Mulagēšu, palīgu Sigrudu un pilsētkungu Votrovu, ar kuru viņai jau ir pagātne, ir vienkārši fantastiska. Visi iepriekšminētie tēli arī paši par sevi ir ar spēcīgu fona stāstu un raksturu. Šara zina, ko vēlas, līdzekļus kā to panākt un nebaidās katrai jaunai situācijai ķerties klāt ar zobiem un nagiem.

Dažbrīd notikumi paliek asiņaini un autors pēkšņi pārsteidz ar kādu brutālu ainu, vai tikpat brutāli patiesu tēmu, kas rada dziļu rezonansi. Katrā ziņā, gan vide, gan notikumi, gan tēli „Kāpņu pilsētā” ir būvēti tik meistarīgi un daudzslāņaini, ka tos ilgi nebūs iespējams aizmirst. Nekas tā nespēj norādīt uz mūsu pašu pasaules problēmām, kā to ekvivalents fantāzijas pasaulē.

Benets ir savijis detektīvstāstu kopā ar lielisku versiju par dievībām, kas piesaistīs lasītājus no dažādām auditorijām un varbūt arī liks pamēģināt ko jaunu. Papildus pievienotie raksti no Pangjui pētījumiem kā arī citiem kontinentāļu mitoloģijas resursiem, notur „Kāpņu pilsētu” perfektā reālisma līmenī, kas palīdzēs kādiem konservatīvākiem lasītājiem ieiet fantāzijas žanrā un saprast, ka tas nebūt nenozīmē haosu un paviršu lietu izdomāšanu.

Kad beidzot pēdējais vāks ir aizvērts, nav jāmokās kādos prātojumos par cliffhanger, jo pirmā triloģijas daļa noslēdzas smuki visu apkopojot un nekas nepaliek karājamies tukšumā. Tikpat labi tā būtu varējusi būt viena atsevišķa grāmata, bet gan jau autoram vēl kas episks padomā. Lai gan visas sižeta līnijas tiek noslēgtas, bez tādām vai citādām emocijām neizbēgt, jo fināls vienalga ir gana spēcīgs. Jau visas grāmatas gaitā, Benets pamanās iepīt sirdssāpes par dažādām tēmām, un pēc izlasīšanas tās var savākties kopā vienās lielās pārdomās par cilvēcību, augstākajiem spēkiem un mūsu izvēlēm.

Triloģijas noslēdzošo daļu oriģinālvalodā paredzēts izdot nākamgad, tā kā ir gana laika, lai sāktu iepazīties ar šīm dievišķajām pilsētām un piedzīvot kvalitatīvu fantāzijas žanra paraugu.

„Pilsēta zina. Tā atceras. Tās pagātne ir rakstīta tās kaulos, pat tad, ja tagad pagātne runā caur klusumu”

 

„Tā ir tā problēma ar brīnumiem. Tie ir ļoti neromantiski. Tie vienkārši dara savu darāmo.”

 

„Bet tev jāzina, ka noteiktā līmenī korupcija nemaz vairs nav korupcija – tas ir likums. Noklusēts, nerakstīts, taču likums.”

 

„Dievības varbūt arī ir radījušas daudzas elles,” viņš saka, „bet man šķiet, ka tās nobāl to priekšā, kuras mēs sev radām paši.”

 

„Vēsture neļaus mums aizmirst. Tā nēsā maskas, katrreiz iepazīstina ar sevi no jauna, uzdodas par kaut ko citu un brīnišķīgu… Taču tā mums neļaus aizmirst.”

 

„Pasaules redzējums ir pieņēmumu, šķietami drošu uzskatu virkne – tādai pasaulei jābūt, jo tāda tā vienmēr ir bijusi un citādi nemaz nevar būt. Šāds redzējums padara pilnīgi neiespējamu jebkādu citu varbūtību, jebkādu citu pasauli.”

 

„Dzīve ir pilna ar skaistām briesmām un bīstamu skaistumu. Tā ievaino mūs veidos, kurus paši neredzam; ievainojumi izplešas kā apļi no ūdenī iemesta akmens, pieskaroties mums arī vēlāk, gadiem tālā nākotnē.”