Kad reiz Mātei Terēzei jautāja, no kurienes viņa ņem spēkus labdarībai, Māte Terēze parādīja uz savu rožukroni un teica: „Es smeļu spēku Svētajā Dieva Vārdā”.
Rožukronis ir viens no svētākajiem reliģiskajiem priekšmetiem, neatdalāms no augstākās dievišķās saskarsmes prakses – lūgšanas un meditācijas. Rožukronis vienmēr bijis Dievišķs simbols. Godbijīga attieksme pret rožukroni kā pret svētu garīgo instrumentu parādās dažādu reliģisko konfesiju ļaudīm.
Piemēram, budistu mūkiem rožukronis, vēl bez tā tiešā izmantojuma lūgšanu laikā, ir arī obligāta tērpa sastāvdaļa.
Daudzi vēsturiskie fakti norāda uz to, ka musulmaņi rožukroņa tradīciju aizņēmās Indijā, un izmanto to Korāna tekstu lasīšanai.
Kristietībā rožukronis parādījās apmēram IV gadsimtā. Skaitās, ka rožukroņa sākumforma bija virve ar sasietiem mezgliem. Seno rožukroņa lūgšanu paraugu var atrast vecticībā. Lūgšanu skaitīšanai izmantoja „trepītes” (ле́стовка) – ādas vai auduma lentu, kas sašūta cilpas veidā un kurai ir 109 posmi, sadalīti nevienmērīgās grupās. „Trepītes” saslēgtas aplī kā zīme nemitīgai lūgšanai un tādā veidā norāda uz trepēm kā garīgo pacelšanos no zemes uz Debesīm.
Pareizticībā rožukronis tiek saukts par „garīgo zobenu” un tiek pasniegts mūkam tā iesvētīšanas rituālā (постриг).
Katoliskajā tradīcijā izmantojas rozārijs (lat. Rosarium – „rožu vainags”) – tradicionālie katoļu rožukroņi. Rozārija vēsture ietiecas gadsimtu dzīlēs. Skaitās, ka tā analogs radās apmēram 800.g. Īrijā. Mūkiem vajadzēja dienas laikā nolasīt 150 psalmus. Tie, kas nemācēja lasīt, psalmu lasīšanu aizvietoja ar lūgšanu „Tēvs mūsu” un vēlāk – ar „Esi sveicināta, Marija”. Lūgšanu skaitīšanai viņi izmantoja rožukroni.
Rožukroņa izmantošana lūgšanu praksē palīdz sasniegt nepieciešamo koncentrāciju. Rožukronis uzdod noteiktu ritmu, kas nepieciešams Rožukroņa lasīšanai.
Regulāri Rozāriju lasīšanai izmantojot rožukroni no dabīgiem akmeņiem, tie uzlādējas ar Gaismu, kas nāk no pirkstu galiem. Tāpēc šādu rožukroni var nēsāt sev ap kaklu, tam piemīt aizsardzības iedarbība.
Rožukronis – tas ir svēts instruments, tāpēc tad, kad tas netiek izmantots, jāuzglabā maisiņā no dabīga materiāla vai arī jānoliek uz personīgā altāra, lai pastiprinātu, aizsargātu un saglabātu tās vibrācijas un enerģijas, kas ieliktas garīgās prakses laikā.
Informācija, kā izmantot rožukroni lūgšanu prakses laikā, raksta turpinājumā (kr.val.):
Par Tikumību! 