Apzinoties, cik liela vēsturiskā nozīme Eiropas un Latvijas attīstības gaitā ir bijusi jūras un iekšējiem ūdensceļiem kultūrā un iedzīvotāju saskarsmē ar pārējo pasauli, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija par 2012.gada Eiropas kultūras mantojuma dienu tēmu ir izvēlējusies "Baltijas jūras piekrastes un iekšējo ūdeņu mantojums". Cilvēks jau no senatnes savu dzīves vietu ir izvēlējies ūdens tuvumā. Bez ūdens nav iespējama dzīvības pastāvēšana.
Zemgale lepojas ar Daugavas un Lielupes krastu kultūrvēsturiskām ainavām un kultūras pieminekļiem.
Zemgales plānošanas reģionā 2012.g. Eiropas kultūras mantojuma dienās piedalās:
Mežotnes pilskalns ar senpilsētu, Rundāles novads
2012.gada 7.septembrī 15.00 Mežotnes pilī
15.00 – Diskusija Mežotnes pilī "Daugava un Lielupe – kultūras mantojuma ūdens ceļi" atklāšana
- Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas prezentācija "Zemgales un Sēlijas kultūras mantojums"
- Jelgavas kultūrvēsturiskās vides rekonstrukcijas projekti Lielupes krastos
- Jēkabpils un Daugava
- Kokneses pilsdrupu konservācija
- Kanālu un strūklaku rekonstrukcija Rundāles pils ansamblī
- Gājēju tilts pār Lielupi Mežotnē un jaunas iespējas tūrisma attīstībā
- Avots un ostas vieta Mežotnes senvietu kompleksā
17.00
- Iepazīšanās ar Mežotnes pilskalna pārrakuma aizbēršanas starptautiskā projekta rezultātu
17.30
- Biedrību "Kāvi" un "Upmale" vēsturiskās rekonstrukcijas demonstrējumi Mežotnes pilskalnā
18.15
- Tradicionālā seno zemgaļu putra
Sēlpils pilskalns un viduslaiku pils, Salas novads
7.septembris 2012.gads
Salas novads, Sēlpils pagasts, Zvejnieklīcis, 11.00
- Uzrunas, mantojuma dienu karoga pacelšana
- Salas novada skolēnu jaunradītās teikas par Sēlpils viduslaiku pili.
- Izstāde "Caur laika prizmu"- Sēlpils pils gravīrās, zīmējumos, foto.
- Sportiskas aktivitātes ar viduslaiku pieskaņu, amatnieku darbošanās, uz ugunskura vārīta miežu putra.
- Folkloras kopas "Raksti" koncerts.
- Ekskursija ar dižlaivu pa Daugavu.
Noslēgumā, apm. 14.00-15.00 – ziedojums Daugavai.
Jaunjelgavas pilsētas vēsturiskais centrs, Jaunjelgava
8.septembris 2012.g, plkst. 14.00 pie Jaunjelgavas vēsturiskās pārceltuves
- Ideju, labo vārdu, pateicības stends
- Diskusijas pie kopgalda "Tēvu, tēvi laipu meta..."
- Ziedu kompozīciju radošā darbnīca "Palaid puķīti pa dambi..."
16.00
- Iznūjosim Dambi
- Instruktore Z.Sprukte
- Iesācējiem 5km
- Amatieriem 10 km
Mežotnes pilskalns ar senpilsētu, valsts aizsardzības Nr.354 (valsts nozīmes, arheoloģija)
Lielupe vēsturiski ir bijis nozīmīgs ūdensceļš gan pirmo iedzīvotāju ienākšanai Zemgales teritorijā, gan vēlākajiem tirdzniecības sakariem starp Poliju, Lietuvu un Rīgu.
Lielupes augšteces ielejā seno zemgaļu dzelzs laikmeta kultūrvides ievērojamākā daļa ir Mežotnes senvietu komplekss. Šeit abās pusēs Lielupei atrodas piecas senvietas: labajā krastā – Mežotnes centra senkapi, un kreisajā – Mežotnes pilskalns ar senpilsētu un ostas vietu pilskalna dienvidaustrumu pakājē, Vīna kalns, Mežotnes senkapi un Līgotņu apmetne. Mežotnes kā Austrumzemgales novada Upmales centra uzplaukuma laiks bija 9.-13.gs., bet atklātas arheoloģiskās liecības arī par senāku apdzīvotību – gan akmens (9.g.t.pr.Kr.), gan agro metālu laikmetā (1.g.t.pr.Kr.).
Pilskalna nocietinājumu sistēmu 3500m2 platībā veidoja divi grāvji, priekšvalnis 2-5m augstumā un 8m augsts valnis, kas piekļāvās 16m augstajai klinšainajai Lielupes kraujai. Lielā vaļņa aizsargceltnes pirmo reizi būvētas ap 800.gadu un cietušas no biežiem uzbrukumiem (sākot no vikingiem un beidzot ar krustnešiem) – tās nopostītas un atjaunotas desmit reizes laikā no 10. līdz 14.gs.sākumam. Lielais valnis katrā atjaunošanas reizē paaugstināts, nostiprināts ar stāvkoku rindu, kas pārklāta ar māla kārtu, bet uz vaļņa visapkārt plakuma malai uzbūvēta guļbūves aizsargceltne. Vārtu vieta atradās lielā vaļņa ziemeļu galā, valnis pie ejas bija nostiprināts ar stabu rindām, bet vārtu celtne bija guļbūve, kas pārsegta ar baļķiem un māla kārtu un abos galos noslēgta ar vārtiem.
Pilskalna pakājē atrodas neliels līcis, kas kalpojis kā ostas vieta. Iespējams, ka tā ir Livonijas Indriķa hronikā minētā zemgaļu osta, kas uzskatāma par nozīmīgāko tirdzniecības un satiksmes centru seno zemgaļu apdzīvotajās teritorijās.
Indriķa hronikā saglabājies arī 1219. un 1220.gada kauju pie Mežotnes pilskalna apraksts, pirmā krustnešu vienība 1219.gadā ieradās Mežotnē ar kuģiem, bet mēģinājums pievērst zemgaļus kristietībai izrādījās neveiksmīgs, tādēļ 1220.gadā bīskaps Alberts šeit ieradās ar 8000 vīru lielu armiju. Uzbrucēji piepildīja aizsarggrāvi ar baļķiem, lai uz tiem uzstumtu aplenkumtorni, un sāka rakt zem vaļņa. Pirmais lielais akmens trāpīja vārtu tornim, pārējie iedragāja aizsargsienu un paraktais valnis slīdēja lejup. Zemgaļi mēģināja padoties, taču no aptuveni 200 gūstekņiem pusi krustneši nogalināja, un kauja atkal atsākās. Aplenkums ilga vairākas dienas, kauja tika pārtraukta un atsākta trīs reizes, līdz zemgaļi atstāja pili, bet krustneši ar sabiedrotajiem to izlaupīja un nodedzināja. Notiekošo no tuvējā meža vēroja Tērvetes Viestarts kopā ar lietuviešiem, kas tomēr kaujā neiesaistījās. Zemgaļi Mežotnes pilskalnā atgriezās 13.gs.50.gados, un pēdējā sadursme Mežotnē notika 1271.gadā, kad Livonijas ordenis ieņēma cietoksni bez kaujas.
Senpilsēta pie Mežotnes pilskalna izaugusi 10.gs.beigās – 11.gs.sākumā, tās kopējā platība ir aptuveni 13ha. Gan pilskalna plakumā, gan senpilsētā atrastas vairākas guļbūves – dūmistabas un saimniecības ēkas. Atradumi liecina par attīstītu zemkopību un lopkopību, šeit audzēti mieži, kvieši, rudzi, auzas, pupas un zirņi, atrasti arī zemkopju darbarīki – kapļi, cirvji, sirpjveida naži un raukņi. Senpilsētā strādājuši arī amatnieki – kalēji, rotkaļi un ieroču meistari, un tirgotāji.
Mežotnes pilskalns bija nozīmīgs sabiedriskās un kultūras dzīves centrs un populāra ekskursiju vieta 20.gs.20.-30.gados, tagad šīs tradīcijas atjauno Rundāles novada pašvaldība, veicot pilskalna sakopšanas darbus un organizējot ikgadējus pilskalna svētkus. 2011.gadā veikta avota vietas atjaunošana blakus ostai, bet 2012.gadā tiks uzsākta pārraktā pilskalna vaļņa aizbēršana un nostiprināšana.
Sēlpils pilskalns un viduslaiku pils, valsts aizsardzības Nr.940, (valsts nozīmes arheoloģija)
Daugava ir senākais un lielākais Latvijas iekšzemes ūdensceļš, pa kuru akmens laikmetā 9.g.t.pr.Kr. Latvijas teritorijā ienāca pirmie cilvēki un kas arī turpmāk saglabāja savu nozīmi tirdzniecībā un satiksmē. Daugavas krasti visā vēstures gaitā tikuši izmantoti arī stratēģiski nozīmīgu nocietinājumu izveidošanai.
Sēlpils pilskalns Daugavas kraujajā krastā bija sēļu apdzīvotās teritorijas Sēlpils novada centrs un nozīmīgākais nocietinājums 9.-13.gs., kā arī svarīgs tirdzniecības centrs pie Daugavas brasla, kur tirdzniecības ceļš šķērsoja upi.
1207. gadā krustneši aplenca pili un piespieda sēļus pakļauties viņiem. Pirmais Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes 1218. gadā izvēlējās Sēlpili par Sēlijas bīskapijas galvaspilsētu, no kuras bija paredzēts pakļaut un kristīt visas Daugavas kreisā krasta sēļu, zemgaļu un aukštaišu zemes. 1251. gadā Sēlijas-Zemgales bīskapija tika likvidēta un sadalīta starp Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeni.
Pilskalna augšējā slānī atrodas 1373.gadā uzceltās Livonijas ordeņa mūra pils četrstūra tornis ar apakšzemes eju, sardzes telpa un 12m augsts priekšpils uzbērums. Pils bija kvadrātveida plānojuma būve ar diviem apaļiem un vienu kvadrātveida torni un divām apaļām torņveida izbūvēm arī pils iekšējā teritorijā. Pēc mūra pils uzcelšanas te atradās Sēlpils fogtejas centrs.
16. gadsimta beigās vai 17. gadsimta sākumā Sēlpils pilī un priekšpilī
notikuši lielāki pārbūves darbi - celti jauni dzīvojamie korpusi. 17. gadsimta
sākumā pie Sēlpils pils izveidojās pilsēta, kas 1621. gadā
no Kurzemes hercoga Frīdriha
Ordeņa mūra pili Ziemeļu kara laikā 1704.gadā uzspridzināja zviedru karaspēks, lai tā nenonāktu krievu armijas rokās.
Kopš 18.gs. pils vairs netika atjaunota un apdzīvota. Pils mūri cieta arī Pirmā pasaules kara laikā, jo pilsdrupās atradās pirmā frontes līnija.
Pirms Pļaviņu HES uzcelšanas Sēlpils pilskalnā no 1963. līdz 1965.gadam notika arheoloģiskie izrakumi Elvīras Šnores un Annas Zariņas vadībā. Arheoloģiskajos izrakumos šeit tika iegūtas Latvijā vissenākās liecības par cilvēku – paleolīta krama šķilas, kasīkļi un bultu uzgaļi (9.g.t.pr.Kr.). Izpētē vēl tika atsegts seno sēļu pils slānis (6. līdz 12.gadsimts) ar pavardu, celtņu un nocietinājumu paliekām. Intensīvāka dzīve Sēlpilī norisinājās 10. - 12. gs., kad apdzīvots viss pilskalna plakums. Zem mūra pils drupām konstatētas arī šī laika pilskalna vaļņa paliekas. Tā tuvumā atsedzas 5x5 m lielu dzīvojamo ēku un 3x3 m lielu saimniecības celtņu pamati.
Sēlpils pilskalns tagad, pēc Pļaviņu HES uzcelšanas, ir sala Daugavā, netālu no otras salas - pilskalna ar līdzīgu likteni – Oliņkalna.
Jaunjelgavas pilsētas vēsturiskais centrs, valsts aizsardzības Nr.7423 (valsts nozīmes, pilsētbūvniecība)
Daugava ir senākais un lielākais Latvijas iekšzemes ūdensceļš, kas veicinājis daudzu piekrastes apdzīvoto vietu attīstību, kurās atradās ostas un piestātnes, tirgus un pārkraušanas vietas. Jaunjelgava ir pilsēta ar senu vēsturi, kas saistās ar Daugavu, tā celta pie Daugavas lielo krāču beigām, lai preces varētu transportēt pa upi vai ceļu, izvairoties no krācēm. Gar Daugavu cauri Jaunjelgavai jau kopš 14.-15.gs. veda arī sauszemes satiksmes ceļš, pa kuru preces tika nogādātas līdz piestātnei vai vestas no tās tālāk.
13.gs. netālu no tagadējās Jaunjelgavas atradusies sēļu pils, ko nopostījuši krustneši, bet 15.gs. vidū te izveidojusies preču pārkraušanas vieta un muiža, kas nosaukta senā pilskalna vārdā par Sēreni. 1567.gadā Kurzemes hercogs Gothards Ketlers upes ostu šajā vietā nosauca par Jaunpilsētu jeb Neištati (Neustadt), bet hercogs Frīdrihs 1590.gadā miestam, kas bija izveidojies uz hercoga Sērenes muižas zemes piešķīra tirgus tiesības. Pilsētnieki savas preces un amatniecības izstrādājumus drīkstēja bez muitas vest pāri Daugavai un brīvi zvejot.
Pēc poļu-zviedru kara postījumiem, saskaņā ar hercogienes Elizabetes Magdalēnas rīkojumiem tika uzsākta miesta atjaunošana un 1646.gadā sagatavots atjaunošanas plāns. 1647. gadā Jaunpilsētai tika piešķirtas pilsētas tiesības un jauns nosaukums – Frīdrihštate. Pilsētas apbūvējamā teritorija bija gandrīz ideālas taisnstūra formas laukums starp Daugavu, divām tās pietekām un aizsarggrāvi, kas sadalīts regulāros kvartālos. Četras galvenās ielas – Garā iela, Tirgus iela, Tirgotāju iela un Krievu iela veda paralēli Daugavai un aizsarggrāvim, pilsētas centrā starp Garo un Tirgus ielu atradās tirgus laukums un tā malā – baznīca. Frīdrihštate kļuva par nozīmīgu Kurzemes hercogistes tirdzniecības un tranzīta punktu pie Daugavas ūdensceļa: te darbojās pārceltuve, labības un linu tirgi. Savu nozīmību Daugavas tirdzniecības ceļā pilsēta saglabāja līdz 19.gs.otrajai pusei.
Piestātne Daugavas krastā nav mainījusi savu vēsturisko atrašanās vietu – tā ir kalpojusi gan kā tirgotāju un plostnieku apstāšanās vieta, gan pārceltuves vieta, kas tiek izmantota joprojām.
2011.gadā Jaunjelgavas novada dome ar ES finansiālu atbalstu realizēja projektu "Daugavas krasta saglabāšana un infrastruktūras pielāgošana tūrisma aktivitātēm un attīstībai Jaunjelgavā", kura gaitā ierīkots gājēju celiņš gar Daugavu, veikta Daugavas krasta nostiprināšana, tīrīšana, labiekārtošana un apzaļumošana, tūristu atpūtas vietu, bērnu rotaļu laukumu, peldvietu, pārceltuves un piestātnes rekonstrukcija.
cieņā,
Elvīra Mantrova
Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija
M.Pils iela 22, Rīga, LV 1050
Tālr. (371) 67350070, 26638974
Elvira.Mantrova@mantojums.lv
www.mantojums.lv
